Osvalds Zvejsalnieks: „Glezniecība man ir sevis izteikšanas veids. Visos žanros esmu risinājis tikai dažas sev tuvas tēmas, galvenā no tām ZEME, ZEMNIEKS un viņa DARBS. Gleznoju ātri, taču darbi top lēni, jo ļoti daudz pārgleznoju. Pašu gleznošanas procesu uztveru kā smagu, saspringtu darbu – gandarījumu dod vienīgi rezultāts, ja tas pašam šķiet veiksmīgs. Es uzskatu, ka krāsa glezniecībā – līdzīgi skaņai mūzikā – spēj akumulēt zināmu emocionālu spriedzi. Gleznotāja uzdevums tad ir gleznu emocionāli uzlādēt, ko praktiski var panākt, pretstatot un izsvarojot attiecīgus krāsu toņus, to attiecības. Šī emocionāli uzlādētā krāsa tad arī ir VIENĪGĀ labas glezniecības pazīme.”

Osvalds Zvejsalnieks (1944) glezno to, ko labi pazīst, saprot un mīl, tā ir Latgales krāšņā daba ar bērzu birzēm, ezeru spoguļiem, visspožāko sauli un visbagātākajiem cilvēkiem, jo viņiem pieder šī zeme, saukta par Māras zemi, ar dižu vēsturi un krāšņām tradīcijām. Latgales māls tiek pārvērsts spoži glazētā, skanīgā keramikā, latgaliešu skumjas, ilgas, mīlestība izdziedāta tautasdziesmās, bet gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks glezno šo savu zemi – Latgali.