Kā lēni, lēni plūst skaņa no vijoles lociņa, kā lēni, lēni krīt sniega pārslas un zvaigznes, tik neiebilstiet par skaņas un zvaigžņu krišanas ātrumu, jo te nav fizika, šeit ir runa par Laimas Bikšes glezniecību, kur apcerēts un izbaudīts tiek katrs dzīves mirklis piešķirot tam neatkārtojamu burvību. Putni, koki, pienenes, nogatavojušās ogas, tas ir ikdienas skaistums, tas ir esības prieks, kas apdzīvo Laimas gleznas. Nekas nav izdomāts, viss ir sajusts, tas ir viņai kaut kas ļoti privāts, kurā māksliniece tagad dalās ar mums. Lielo ātrumu gadsimtā, kuru pavada nevērība un paviršība, Laima Bikše uzrunā savā valodā, brīžiem it kā pusčukstus, bet viņu sadzird tie, kuriem tas ir vajadzīgs. Un krāsas — plūmju violets, apelsīnu oranžais un pavasara skurbuma zaļais, arī zilai un rozā, bet kā šīs krāsas viena pret otru spēlē un ar kādu jutību un meistarību piedomāts un nostrādāts tas, ko sauc par gleznas virsmu — tur lazējumu kārtas, tur slīpējums vai arī pavisam “kails” zīmuļa vilciens. Mākslas gardēžiem ir ko izbaudīt darbu formālajā risinājumā.