Novembrī gleznotāja Maija Nora Tabaka (1939) galerijā Daugava svinēs savu apaļo jubileju. Reti kurš var teikt, ka glezniecība ir viņa dzīve. Maija Tabaka tā ir teikusi un to apšaubīt nevar neviens, kas kaut nedaudz pietuvojies viņas mākslai. Maijas Tabakas glezniecība ir krāšņa, brīžiem pat galvu reibinoša, jo mākslinieces fantāzija ir neierobežota, tai sekot ir interesanti, brīžiem pat neiespējami, tad atliek tikai paļauties un noticēt. Viņas audeklos saplūst diena ar nakti, mijas gadsimti un zemeslodes platuma grādi, tajos ir skumjas, smeldze, bezgalīgs prieks un mīlestība, gleznās pulsē visplašākā emociju gamma. Maijas Tabakas gleznas ir skaistas un māksliniece jau arī teikusi, ka glezno tikai to, kas viņai patīk. Maija Tabaka šovasar gleznoja ziedus, katram no tiem ir sava uzbūve, māksliniece to sauc par arhitektūru. Ziedi ir arī krāsu un absolūtā skaituma pasaule. Daudzi mākslinieki ir izvairījušies gleznot ziedus, lai gan – nav jau svarīgi ko glezno, bet kā, tā ir bieži dzirdēta frāze, kurai var piekrist un var arī nepiekrist. Maijai Tabakai vienmēr ir bijis svarīgs gan ko, gan kā gleznot. Ziedu gleznojumiem līdzās būs vairāki darbi no iepriekšējiem gadu desmitiem – mazāk redzēti, vai arī pat plašākai publikai neredzēti.