BIRUTA DELLE dzimusi 1944. gada 17. janvārī Rīgā. No 1957. līdz 1959. gadam bērnu mākslas studijā Rīgas pionieru pilī mācās zīmēšanu pie gleznotāja Ausekļa Baušķenieka. No 1959. līdz 1966. gadam apgūst glezniecību pie mākslinieka Anša Stundas. No 1963. līdz 1965. gadam studē glezniecību Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā. Mākslas izstādēs piedalās kopš 1967. gada. Skaitļi ir daiļrunīgi: mākslas pasaulē viņa dzīvo jau 59. gadu, bet profesionālajā mākslā aizvadīti 49 gadi. Tātad nākamgad – jubileja. Lai radošs 2016. gads! Birutas Delles jaunākajās gleznās (eksponēti 23 audekli), kas radītas 2015. gadā un ir publicētas šajā izstādē, kuras nosaukums ir tikpat vienkāršs un vieds, kā dzīve mums apkārt. Tā saucas – IKDIENA. Gleznu saturā nav meklēts piedzīvojums, tajās nav fantāzijas, tik vien cik to prasa kompozīcijas loģika un iztēle kluso dabu uzstādījumos. Gleznotie priekšmeti (kafijas kanna, dators, platmale, augļi un citi) ir visreālākie un vispatiesākie ikdienišķās dzīves liecinieki jeb līdzgaitnieki katra cilvēka, arī gleznotājas, katram dzīves mirklim: kafijas malks (Vakariņas), bērza zars stikla pudelē (Bērza zars), uz galda nolikta zaļa zīda blūze (Atpūta), dzeltenu ziedu pušķis apsiets ar baltu lentu (Mimoza istabā), violeti miķelīši baltā vāzē un zaļām gurķa šķēlēm līdzās (Puķes un gurķis), ziedošu pūpolu pušķis kā pavasara gaidu nopūta (Pūpolu svētki) vai košas saulespuķes stikla burkā (Saulespuķes) kā aizvadītās vasaras gaistošās vēsmas, par ko stāsta puķe, kas nokritusi līdzās ūdens traukam un slāpstot pēc valguma vīst, un tās smarža ir vīzija par to, ka aizgājusī vasara paliek gleznotājas atmiņā, bet viņa šajā emocijā ir gatava dalīties ar skatītāju, pārliecībā, ka ikdienišķajā ikdienā mēs esam līdzīgi, un tajā mums ir kā daudz kopēja. Nodzīvotie gadi cilvēkā uzkrāj gudrību, līdzīgi kā koki savos stumbros veido gadu gredzenus un katrs no tiem ir ar savu atmiņu auru un katrā no tiem ir ieguldīta dzīves pieredze, ko varētu dēvēt arī par viedumu, gudrību, pieredzi, kas reizē ir gan fiziska distance no aizvadītā laika, gan garīga tuvināšanās pagātnei, atmiņās atgriežoties mirkļos, kas pavadīti kopā ar draugiem dārzā (Elmiras dārzs ar suni, Ingunas dārzs). Viedums kā ikdienišķais ietver sevī mieru un prasmi attālināties arī no tās ikdienas steigas un nemiera, ko sev līdzi nes ārpasaules nervozitāte un stress (Dīķis pie ceļa). Suģestē gleznotājas prasme katrā otas pieskārienā audeklam, gleznas kolorītajā vidē ielikt šo savu viedo pieredzi un pavēstīt to mums. Šīs izstādes burvība rodama tās viedumā (gudrībā) atrast prieku šodienas eksistencei, sadzīvojot ar lietām un priekšmetiem, kuri nepretendē uz simbolismu, filozofiskumu vai citām augstām matērijām, bet spēj pārliecināt ar savu vienkāršību un pierādīt, ka šīs lietas un priekšmeti ikdienai ir vajadzīgāki un vērtīgāki, jo palīdz gaidīt nākamo dienu, piemēram, nākamo pastaigu ar nūjām (Pēc nūjošanas). Māksliniecei svarīgākais ir gleznot, un atklāt kaut ko īpašu, kādu garīgu substanci arī ikdienā, nepretendējot uz mūžības statusu, bet paliekošu katra dzīvē kā atmiņu, līdzīgi gredzenam koka stumbrā. Māksliniece strādā eļļas tehnikā, glezno ainavas, portretus un klusās dabas. Gleznas parasti grupē darbu ciklos. Daudz gleznojusi noskaņām un emocijām pilnas ainavas, kastaņu ieskautās Pārdaugavas ielas, sētas, mājas, jumtus, kokus, arī saules gaismas piepildītas ainavas. Darbiem raksturīgas spēcīgas gaismēnu spēles, attēla deformācija un stieptas ēnas, kas piedod kompozīcijām noslēpumainas, fantastiskas, dramatiskas un pat traģiskas noskaņas. Mākslinieces darbos liela nozīme sižetiem, šifrētam saturam .

ANDREJS KAUFMANIS, mākslas zinātnieks