Daces Lielās iepriekšējā personālizstāde galerijā Daugava bija 2009. gadā.Var teikt tikai to, ka laiks skrien, bet tā gan ir tāda banāla frāze. Kur nu laiks tā skrien, tie saraustītie, nervozie, skrējēji esam mēs, jo laiks ir kaut kas lielāks, tā nav stresainā ikdiena. Laiks, mūžība, cilvēks, daba un tās mūžīgie ritmi, par to ir jādomā Daces Lielās izstādē Ārpusē. Māksliniecei ir tik daudz dots – redzēt, saskatīt, izjust dabu un šī unikālā spēja – to uzgleznot . Vispirms jau suģestē viņas attieksme pret glezniecību, liekas, viņu pilnīgi nenodarbina problēma būt laikmetīgai, modernai, tas ir ārpus viņas interešu loka, viņu saista glezniecība, tas, ko viņa pati dara un tas sniedz piepildījumu viņas laikam. Domāju, tas nav viegli, bet ir cerība, ka kompensācija tiek saņemta brīdī, kad pabeigta glezna un uzlikts paraksts.

Daces Lielās izstādes laikā galerija iegūst citus mērogus, citus plašumus. Katrā gleznas divdimensiju plaknē ir trešā dimensija – dziļums. Liedagos tā jau ir bezgalība- nesasniedzamie horizonti, upes, tumšie atvari ar saviem dziļumiem un Marta augstās, zilās debesis. Prof. Indulis Zariņš teica, ka glezniecība esot ilūzija, šķiet, viņam ir taisnība. Galerijas iegūtie plašumi (uz Daces izstādes laiku) to apstiprina. Telpas ilūzijai līdzās ir gaismas ilūzija, kas balta un spoža plūst no gleznas Janvāris, un tas suģestē skatītāju, to novērtē arī kolēģi gleznotāji, atzīstot Daces Lielās profesionalitāti, meistarību. No iespējamā tālākā skatu punkta galerijā glezna Marts šķiet pilnīgs hiperreālisma paraugs, reproducētu uz izstādes ielūguma to var noturēt par foto, bet pietuvojoties darbam, atklājas tik brīvs, ekspresīvs gleznojums, krāsas šļakatas, tecinājumi… Tā ir meistarība ar kādu uzgleznoti procesi dabā, kūstoši sniegi, atspulgi ūdeņos, krūmu mizu mēļie toņi, kad šīs necilās stibiņas mostas no ziemas sasaluma un iegūst ne ar ko nesalīdzināmas tonālās attiecības, kad alkšņos, kārklos, bērzos sāk cirkulēt sulas, tā ir dzīvības pulsācija, tas ir marts, kad daba mostas, lai arī līdz īstam pavasarim vēl tālu.

Noslēpums, mistika, vieta fantāzijai, nedaudz skumjām, grūtsirdībai un rezignētai laimes sajūtai, es esmu viena, ievainojama, bet stipra, lai arī man sāp, bet tas tikai apliecina, ka esmu dzīvs cilvēks, tāds ir Daces Lielās Novembris – atmosfēra, migla, rēna gaisma, rudenīga valguma piesūcies mežs, kaili koku zari, kāda reta, zarā aizkavējusies lapa. Tie ir dabas gleznojumi, bet ar attieksmi, ar klātbūtni. Gribu piesaukt Leonīdu Āriņu, viņa rakstīto dienasgrāmatā, ka glezniecība ir augstā māksla un pa spēkam tā ir tikai personībai.