Vai kādam tas jāstāsta?
 Kristāla kurpīte. 2009. Audekls, akrils, 170x175 Leļļu deja. 2009. Audekls, akrils, 170x200 
  Pinēja. 2006. Audekls, akrils, 110x175 Svētki. 2008. Audekls, akrils, 170x175 
  Diennakts. 2008. Audekls, akrils 110x120 
4.03.2009-23.03.2009Sandra Krastiņa

Vai kādam tas jāstāsta?

Glezniecība

Gleznotāja SANDRA KRASTIŅA (02.03.1957.) vispirms mums liek atcerēties mākslinieku grupu Maigās svārstības, kur katrs ir suverēna, neatkārtojama personība, ar savu pasaules redzējumu un rokrakstu mākslā. 4. martā galerijā Daugava atklāj Sandras Krastiņas personālizstādi „Vai kādam tas jāstāsta?” Eksponētas 12 gleznas, kurās noteicošā loma ir dažādu materiālu un tehnoloģiju apvienojumam vai pretstatījumam, kas vienmēr bijis mākslinieces interešu lokā. Māksliniece komentē: „Man patīk pretstatīt dažādas faktūras, kaut arī asociatīvās pamatpazīmes, kas tiek piedēvētas atpazīstamiem materiāliem, piemēram, smiltīm, pelniem, metālam vai stiklam, var līdzēt veidot arī gleznas vēstījuma saturu. Materiālus es izvēlos, vadoties pēc tās idejas, ko gribu realizēt.”
Atļaušos piebilst, ka eksponētie darbi sniedz priekšstatu ne tikai par mākslinieces formālajiem meklējumiem un atradumiem, savā emocionalitātē, vēstījumā tie ir smalki, pat trausli, jūtīgi un poētiski, tādas vientuļnieka smeldzes caurstrāvoti. Bet Sandras Krastiņas komentārs jaunajai izstādei skan tā: „Mani interesē tēma: kā mākslas darba subjektīvi argumentējamā izteiksmes līdzekļu kopumā veidojas objektīvais „stāsta motīvs”, kas būtu attiecināms arī uz citu cilvēku uztveri un pārdzīvoto. Cik brīva un nesaistīta ir skatītāja interpretācija, ko rosinājis mākslas darbs ar uzvedinošo skaidrojumu gleznas nosaukumā, ar to vēsti, ko apzināti iekodējis pats autors. Tāpēc izstādē „ sēžu uz diviem krēsliem” – gan kā skatītājs uz saviem iepriekšējiem darbiem, gan kā autors, kas pielieto šodien plaši tiražētos ielu mākslas un grafiti provokatīvi kaitinošos un paviršos izteiksmes paņēmienus. Izstāde ir arī iespēja uz gleznas audekla intīmi noklusējamas „sarunas” izvērst publiskā dialogā. Tomēr apzinos, ka gleznās „runāju” par vienu un to pašu: par indivīda kā atskaites punkta samērojamību pret telpu un laiku. Par laiku, kas nav mērāms tikai stundās, un par telpu, kas nav tikai ar krāsu izdaiļots ierobežots četrstūris”.

Follow Gallery Daugava on Facebook

live riga logo

Follow Gallery Daugava on Facebook