Spēle
 Laima Bikše. Meitene kokā. 2009. Koks, jaukta tehnika. 170x30 cm Rudīte Dreimane. Nakts ar kaķiem. 2013. Audekls/eļļa, 100x80 
  Juta Rindina. No cikla Kopējot Krānahu. 2011. Māls/akmens masa, 24x39x22 Juta Rindina. Judīte. 2012. Māls, 42x32x16 cm 
  Līga Ķempe. Kreisā. 2005. Audekls/eļļa, 32x38 Frančeska Kirke. Rubensa sieviete ar balinēziešu masku. 2007. Audekls/eļļa, 120x90 
  Frančeska Kirke. Toreadors. 1998. Audekls/eļļa, 149x168 Maija Tabaka. Spēle II. 2014. Audekls/eļļa, 60x80 
  Maija Tabaka. Spēle IV. Audekls/eļļa, 120x90 Maija Tabaka. Spēle. 2014. Audekls/eļļa, 90X120 
  Ģirts Muižnieks. Kontakts. 2006. Audekls/eļļa, 150x140 Kaspars Zariņš. Pavasaris. 2003. Audekls/eļļa, 70x70 
  Kalvis Zuters. 43cm distance. 2003. Audekls, eļļa. 100x120cm 
26.06.2014-26.07.2014Kalvis Zuters, Ģirts Muižnieks, Līga Ķempe, Frančeska Kirke, Laima Eglīte, Andrejs Ameļkovičs, Baiba Vegere, Leonīds Mauriņš, Rudīte Dreimane, Aija Zariņa, Maija Nora Tabaka, Juta Rindina, Jānis Purcens, Dace Lielā, Laima Bikše, Kaspars Zariņš

Spēle

Glezniecība. Keramika. Tēlniecība

Izstādē piedalās: Andrejs Ameļkovičs, Laima Bikše, Rudīte Dreimane, Laima Eglīte, Frančeska Kirke, Līga Ķempe, Dace Lielā, Leonīds Mauriņš, Ģirts Muižnieks, Jānis Purcens, Juta Rindina, Maija Tabaka, Baiba Vegere, Aivars Vilipsons, Aija Zariņa, Kaspars Zariņš, Kalvis Zuters.

Spēles nozīmi ir grūti pārvērtēt. Tas ir pirmais specifiski cilvēciskais, „metafiziskais elements”, kas iznes cilvēku ārpus dabas noteiktām rotaļām ļaužu dzīvē. Vienkāršs un sarežģīts vienlaicīgi, bez kura gara brīvība nav iedomājama. Alberts Einšteins rakstīja, ka „teorētiskā fizika ir bērnu spēle, salīdzinājumā ar bērnu spēli”. Spēli kā dzīves elementu veido noslēgta kultūra, kas ir norobežota no pērējās sociālās vides. Spēli nenosaka nekas cits kā vienīgi spēle pati. Spēle ir trīs komponentu – nenopietnā (pretēji nopietnajam, kas īpaši raksturīgs politisko režīmu bargajam draudīgumam), mākslīgā (pretēji dabiskajam) un brīvā (pretēji nepieciešamajam) – vienība. Bērnu spēle nenozīmē sagatavošanos pieaugušo dzīvei, un mākslinieku artistiskums nav sociālo formu apmācības skola. Bērns nav pieaugušā pusfabrikāts (viņa darbības jēga nav reducējama un izsakāma pieaugušo dzīves kategorijās), un mākslinieks nav bērns, kas piemirsis būt par pieaugušo. Meitenes, kas spēlējas ar lellēm, tikpat maz iemācās ģimenes un bērna kopšanas, audzināšanas pamatus, kā zēni, jājot uz nūju, iemācās savaldīt zirgu. Mākslinieks, kas spēlējas ar visu, neiemācās neko vairāk, kā visu to padarīt par spēli, viņš – totāls un visaptverošs „ludizators”. Tāpēc māksla ir garš brīvības ceļš, līdzīgi kā bērnība – bezgalīgo potenču apjausmas laiks.

Spēle nekalpo nekam ārējam, praktiskam, pragmatiskam. Pragmatizēt spēli, ideoloģizēt bērnību, uzlikt mākslai politiskās vai tikumiskās nopietnības žņaugus nozīmē nogalināt garu, izskaust brīvību tās iedīglī. Bērns, kuram liegta iespēja spēlēties bērnībā, nevar izaugt par pilnvērtīgu (brīvu) pieaugušo, kuram ir vajadzīga spēle kā māksla vai māksla kā spēle, lai kumulētu sevī brīvības manifestējošo enerģiju, inducētu dvēseles spējas kā dzīvības spēju priekšnoteikumu. Spēles distrofija saglabājas uz visu mūžu. Nevarīgs ir gars, kas nav izjutis spēles brīvību.

Dr.phil. profesors Andris Rubenis /No kataloga” Latvijas mūsdienu māksla”, izd. 1997. Galerija ”Daugava”/

Follow Gallery Daugava on Facebook

live riga logo

Follow Gallery Daugava on Facebook