Nomoda sapņi
 Anitas portrets ar izkārto mēli. 2008. Audekls, eļļa, 65x81  
  Pašportrets ar sarkano sprādzīti. 2008.Audekls, eļļa, 38x55 Pašportrets ar izkārto mēli. 2008. Audekls, eļļa, 60x73 
  Piezemēšanās. 2008. Audekls, eļļa, 105x150 Rīga-neKurzeme. 2008. Audekls, eļļa, 110x145 
  121’04. 2007. Audekls, eļļa, 130x140 
11.02.2009-3.03.2009Anna Baklāne

Nomoda sapņi

Glezniecība

ANNAS BAKLĀNES izstāde “Nomoda sapņi” vispirms ir ļoti jauna cilvēka glezniecība. Jā, tur ir jaunības maksimālisms, sevis meklējumi, ticība, šaubas, vēlēšanās uzdrīkstēties un dumpoties, pārkāpt robežu, tur ir pašanalīze un urdošs nemiers. Jaunam būt ir skaisti, bet nemaz ne viegli. Priecē tas, ka redzi, jaunais cilvēks ir glezniecības pārņemts. Tā ir viņas, Annas Baklānes piederība. Kā mēdz būt piederība rasei, tautībai, ticībai, tā mēdz būt arī piederība glezniecībai. Annas izstādē eksponētie darbi tapuši pēdējā gada laikā, kad tika pabeigta Mākslas akadēmija un iegūts maģistra grāds. Gleznots tiešām daudz un kūtrumu pret šo nodarbošanos Annai nevarēja pārmest arī visus studiju gadus. Annu jau tad pamanīja gan mākslas procesu vērotāji un vērtētāji, gan atzinīgi par viņu izteicās pasniedzēji.

Viņas glezniecībai raksturīgs tāds metafizisks miers, klusums, kas ļauj sadzirdēt pat savus sirds pukstus. Vai arī satraukums pirms kaut kā nezināma, kas raisa bailes un reizē vilina. Annai raksturīga vēsa, atturīga palete. Īpaši ir viņas pelēki zilie toņi, kas liek domāt par Annas tēva Jura Baklāna (1947-1989) glezniecību un secināt, ka ģenētiski pārmanto ne tikai acu un matu krāsu, rakstura iezīmes, bet arī krāsu izjūtu, jo Anna jau nav studējusi savu vecāku glezniecību, lai no tās mācītos, tā vienkārši ir viņā. Bet sen jau ir skaidrs, ka ar to vien nepietiek, lai kļūtu par mākslinieci. Anna strādā un tas glezniecības vilinājums ir „pa īstam”. Katrā darbā Anna sev izvirza uzdevumu un varam tikai atzinīgi vērtēt to nopietnību, neatlaidību un augstās prasības pret sevi tā risinājumā. Anna savā glezniecībā ir ļoti patiesa, tieša un īsta, teatrāls ārišķīgums, manierīgums vai atraktivitāte, ar ko vieglāk piesaistīt skatītāju, viņu nesaista. Gleznotājai raksturīga interese par vidi, ne tikai kā par telpu, bet gan emociju, noskaņu, psiholoģiskas slodzes un estētikas nesēju. Vairākos darbos šī vide ir klusuma, vientulības, trauksmes piesātināta. Kas jauns, nebijis ir foni, vide, kas apņem tēlus ar grafiti – tie ir skaļi, uzbāzīgi, nervozi, arī ar savu estētiku, atgādinājums par viņiem, nezināmajiem grafiti autoriem, viņu vēlmi izpausties un mūsu attieksmi pret to. Savā maģistra darbā Anna raksta: „Tas, ko cenšos pateikt ir, ka izmantojot šo grafiti valodu, varu ar to savās gleznās aizvietot cilvēkus kā reālus tēlus. Man ir svarīgi tieši radīt tikai nojausmu par viņu eksistenci. Un šādā veidā rodas mana darba vēstījums.”

Tas ir interesants process, vērot kā top un veidojas jauns mākslinieks, redzēt viņa varēšanu, interešu loku, meklējumu virzienus. To radošo procesu, to „garaini burbuļošanai” tik aktīvu var tvert tikai jauno mākslā. Un nopietns ieguvējs būs tas skatītājs, kas sekos līdzi mākslinieka attīstības gaitai šajā saistošajā procesā.
Izstādē eksponēts darbs, kurā Anna Baklāne sevi glezno kā Sv. Sebastianu – cauršautu ar bultām. Impulss pašportretam „Aizvainotā” bija noraidījums dalībai izstādē „Našķu bumba”. Anna it kā manifestē savu attieksmi, kurai pamatā ir aizvainojums un tas ir dabīgi, bet vēlreiz pārliecināmies, ka viss kas notiek, notiek uz labu. Šī darba nebūtu, ja Anna Baklāne būtu pieņemta izstādē . Un manifestē viņa ticību sev. Māksliniekam tas ir svarīgi.

Follow Gallery Daugava on Facebook

live riga logo

Follow Gallery Daugava on Facebook