Mandarīni un saules gaisma
 Anna Laicāne. Gladiolu pārdevējas. 2011., audekls/eļļa, 50x60 Anna Laicāne. California. Dzeltenais ceļš. 2011., audekls/eļļa, 134x147 
  Anna Laicāne. Izmirkušais tirgus. 2012., audekls/eļļa, 147 x108 Anna Laicāne. Pagalmiņš ar jasmīnu. 2012., audekls/eļļa, 20x35 
  Anna Laicāne. Rotaļlaukums. 2012., audekls/eļļa, 49,5x60 Anna Laicāne. Kastanis. 2011., audekls/eļļa, 24x30 
  Anna Laicāne. Vējains rītsI. 2012., audekls/eļļa, 99x101 Anna Laicāne. Vējains rītsII. 2012., audekls/eļļa, 99 x 101 
  Anna Laicāne. Vējains rītsIII. 2012., audekls/eļļa, 99x101 Anna Laicāne. Kastaņi. 2011., audekls/eļļa, 30x40 
  Anna Laicāne. Pirms lietus. 2011., audekls/eļļa, 30x24 
13.03.2013-6.04.2013Anna Laicāne

Mandarīni un saules gaisma

“Māksla un glezniecība atspoguļo to, ka cilvēku domas, idejas un vēlmes ir vienas un tās pašas, tikai tās dzimst dažādu cilvēku galvās. Cilvēki ierauga vienu un to pašu, bet glezno atšķirīgi. Vienojošais elements ir ieraudzīšanas process.

Manās ainavās atspoguļojas ceļojumi un ceļš gan Latvijā, gan ārpus tās. Meklēt skaisto – vienalga, tuvu vai tālu – ir tas, ko katrs cilvēks mēģina darīt, arī es savos darbos. Mani iedvesmo mūzika un kino. Klausoties mūziku, mani sajūsmina, cik labi dažiem tas izdodas, skatoties filmas vēroju, kā strādājis operators, piešķiru lielu uzmanību filmas vizuālajam tēlam. Tas līdzinās radošajam procesam gleznojot. Ir simts un viena iespēja, kā attēlot un tikpat daudz veidu, kā ieraudzīt lietas.

Klusā daba man ir patikusi kopš bērnības. Man tā nešķiet mirusi – nedzīva daba. Tā ir dzīva. Manās gleznotajās klusajās dabās jūtama cilvēka klātbūtne. Es gleznoju ķiršu kastes tirgū, daļēji nolobītus mandarīnus, kas steigā atstāti uz galda, pusizdzertas kafijas krūzes, baložus, kas arī top par daļu no manas klusās dabas. Ainava atrodas ārpus telpām, tāpēc to vienmēr papildina skaņas, kas nonāk arī gleznā. Taču klusā daba – priekšmeti, kas jauši vai nejauši dzīvo savu dzīvi parasti atrodas telpā – klusumā. Es gleznoju kastaņus, jo tie man šķiet bezgala skaisti. Rudenī var dzirdēt, kā vējš tos rauj no kokiem. Tie krīt ar dobju skaņu un atveras triecoties pret zemi. Tas ir ļoti rudenīgi, var sajust gadalaiku maiņu, laika plūdumu. Tā ir kā haika bez vārdiem. Un vēl kastaņos ir dāvanas – atvēršanas prieks. Kuram gan nepatīk paņemt kastani, nolobīt zaļo čaulu un ieraudzīt šokolādes brūnu kastani. Tas ir brīnums, ko visi bērnībā ir izjutuši. Mani pēdējie ceļojumi bija saules gaismas pielieti, kurā krāsa iemirdzas tik ļoti, ka jāpiemiedz acis.

Tieši to es arī gleznoju.”

/Anna Laicāne/

Follow Gallery Daugava on Facebook

live riga logo

Follow Gallery Daugava on Facebook