Gleznas
 Dace Lielā. Dīķis. 2017. Audekls, akrils. 130x190 cm Kūst. 2017. audekls/akrils, 140x190 
  Lapkritis. 2017. audekls/akrils, 140x190 Mežs ziemā. 2017. audekls/akrils, 170x270 
  Dace Lielā. Papardes. 2017. audekls/akrils, 140x180 cm Pastaiga ar suni II. 2017. audekls/akrils, 140x180 
  Upe. 2017. audekls/akrils, 100.5x150 
20.07.2017-9.09.2017Ausekļa iela 1Dace Lielā

Gleznas

Galerijā Daugava no 20.jūlija izstādē Gleznas apskatāms mākslinieces DACES LIELĀS (1957) pēdējā gada veikums.

Dace Lielā glezno dabu. To darījuši daudzi gleznotāji pirms viņas, un to darīs vienmēr. Tas nekas, ka ik pa laikam daba it kā pazūd no mākslinieka uzmanības loka, jo jaunībā tik ļoti gribas pārsteigt, un fantāzija rosās, iztēle darbojas, un cik tur tā darba, lai radītu tēlu un liktu tam izspēlēt dažādas situācijas. Tas ir lieliski un, protams, tā darīt var un vajag, jo mākslas pasaulē robežu nav un atļauts ir viss. Bet ir tie lielie meistari, kas dzīves vienreizību un mākslas mūžīgumu liek izjust caur dabas tēlu, nesolot pārsteigumu, bet radot iespēju pieskaties kaut kam lielam un mūžīgam.

Dabas lielie un mūžīgie ritmi – nakts nomaina dienu, un viens aiz otra stājas gadalaiki,- tas nav tikai vizuāli tverams ritms, tas ir arī mūsu laika skaitītājs – stundas, dienas, nedēļas, mēneši, gadi – tie virknējas nogrieznī, ko sauc par dzīvi, bet tās lokālais ritms ir cilvēka elpa un sirds puksti. Par šiem dabas un dzīves ritmiem ir Daces Lielās izstāde. Tie ir četri gadalaiki ar visu to krāsu un gaismu bagātību, ko tie sevī ietver. Ne visu, tikai to, ko gleznas autors uzskata par savu un uzliek uz audekla. Jā, tā ir daba, bet katrs no eksponētajiem audekliem ar savu noskaņu, savu emociju un izjūtu paleti. Dace Lielā vislabāk jūtoties pie „Ziemas”, pie formātā lielākās gleznas, jo tur jau ir tik daudz pārbaudītu vērtību; tur summējas viņas iepriekšējo atradumu virkne, kas tik pārliecinoši ļauj uzgleznot sniegu, un domāt visbaltākās domas, likt tomēr noticēt, vienlaicīgi saprotot, ka viss ir pārejošs.

Daba iedvesmo ne tikai dzejniekus, mūziķus, daba būs mūžīgais izpētes un ierosmju avots arī gleznotājiem. Lasu 1983.gada „Karogā” lielisko Maijas Tabakas rakstu ”Nepārmetīsim Mocartam vieglprātību”: „Ļoti svarīgi ir novērtēt to ieguldījumu, ko 60.gadu sākumā devis Imants Lancmanis. Viņš bija tas mākslinieks, kas nekaunējās pateikt: daba ir neatkārtojama. Katram cilvēkam tās norises ir unikālas, neviena dzīves ceļš neatkārtojas, tādēļ ir svarīgi attēlot dabu tādu, kā mēs to redzam savas dzīves ceļā.” Un pēc pusgadsimta atkal ir mākslinieki, kuri aktualizē šo patiesību. Gleznojot dabu, viņi spēj pārsteigt – to atliek no reizes uz reizi secināt pie katra Daces Lielās audekla – pie rudens miglas, pie vasaras skurbinošā zaļuma, pie spožās pavasara gaismas, kas seko sniegotajai ziemai. Gleznā ir ne tikai tas, ko vizuāli tveram – būtisks ir arī tas, ko sajūtam, tas, kur domas mūs aizved. Un tomēr, primārais ir glezniecība, šī mēdija iespējas, kad tas ir profesionāla un talantīga mākslinieka rokās. Un daba atkal pārsteidz, pārsteidz glezniecība.

Follow Gallery Daugava on Facebook

live riga logo

Follow Gallery Daugava on Facebook