08.01.–06.02.2010.
No 8. janvāra galerijā „Daugava” gleznotāja, Mākslas akadēmijas rektora profesora ALEKSEJA NAUMOVA personālizstāde „AINAVA. XXI GS.”
Mākslinieks pateica savas iecerētās izstādes nosaukumu un tas lika atcerēties,
ka šis glezniecības žanrs viņu saistījis vienmēr, domāju, ainavas tika gleznotas arī tad, kad tapa lielizmēra kompozīcijas, kas uzrunāja ar savu krāsu ekspresiju un dinamisko otas triepienu, tā bija vairāk vai mazāk abstrakta glezniecība, emocionāli spēcīga un reizē dekoratīva. Impulss – etrusku vāzes, murano stikls, bet varbūt tikai mūzika un tās radītais pārdzīvojums. Paralēli tika gleznotas ainavas, jo māksliniekam ne tikai svarīga,
bet būtiska ir gleznošana plenērā. Bija laiks, kad likās – ar to jau vairs nenodarbojas mūsdienu gleznotājs , tas vairāk attiecas uz iepriekšējiem periodiem mākslā .
Bet, izrādās – tā ir bijusi ilūzija, ka mākslinieks var iztikt bez Dabas. Alekseja Naumova glezniecība ir piemērs tam, ka tādas krāsu attiecības, tādas gaismas darbnīcā „sacerēt” nevar, tās var atrast tikai dabā. Arī konkrētās vietas izjūtu un noskaņu nerodas darbnīcā. Mākslinieka augstā profesionalitāte iegūta ne tikai studējot pie Eduarda Kalniņa un Induļa Zariņa, bet jau vairākus gadu desmitus studējot dabu. Tā ir patiesa aizrautība ar kādu Aleksejs izskaitļo brīvu laiku, ņem savus mākslinieka piederumus un sēžas lidmašīnā, lai nokļūtu tur, kur ir siltāks un gaišāks, kur var gleznot, lai gan, ja netiks prom, notvers kādu mirkli gleznošanai arī Rīgā, lai gan mākslinieka vasaras, pavasaris un ne tik lietainais rudens (tāds gan ir retums) pieder Latvijai. Jā, mūsu vecmeistars Purvītis pat saaukstējās kūstošos sniegus gleznojot... bet mums ir sava glezniecības skola, kurā ainava ieņem izcilu vietu. Arī ziemeļnieku attieksme pret dabu ir īpaša, to redzam jau renesanses mākslā. Mākslinieka dotais nosaukums izstādei pat vedina uz ekskursu mākslas vēsturē, jo ainava jau sākotnēji bija tikai kā dekoratīvs fons svētās vēstures attēlojumam un krustā sišanas ainām, arī portretiem. Tikai ar 16. gs. varam sākt runāt par ainavu kā suverēnu glezniecības žanru, bet ar katru nākamo gadsimtu tā nozīme aug. Mūsu mākslā ainavai ir īpaša vieta un tam ir savi būtiski priekšnosacījumi,
jo vairāk tāpēc neizpratni izraisīja viedoklis, ka ainava ir nemoderna un tā neesot aktuāla
mūsdienu mākslā , lai gan to meģināja attiecināt arī uz glezniecību un ne vienu reiz vien. Un tāpēc – „AINAVA. XXI GS.” – Alekseja Naumova personālizstāde līdz 6. februārim.
Aleksejs Naumovs. Burano. (fragments) 2004. Audekls, akrils. 100x80
|
 |
2010
24.11.–18.12.2010.
Gita Šmite. Vasara, rudens...
27.10.–20.11.2010.
Jānis Purcens. Laka, krāsa, papīrītis. Personālizstāde
29.09.–23.10.2010
Rudens 2010. Glezniecība, tēlniecība, grafika, keramika
08.09.–25.09.2010
Ilze Dilāne. Krāsas papīrā
4.08.–4.09.2010.
Figūra. Glezniecība, tēlniecība un grafika
14.07.–31.07.2010.
Risto Hämäläinen, Kimmo Heikkilä: Melns un balts un...
11.06.–10.07.2010.
Aija Zariņa, Tīna Zariņa, Zuzanna Runkovska Stancoff, Nicolas Stancoff un citi. Varavīksne
12.05.–05.06.2010.
Biruta Delle. Ceļā
14.04.–08.05.2010.
Zīmētājs. Pavasaris'10
03.03.–27.03.2010.
Jānis Andris Osis. Ainava. Tuvā un tālā. II
10.02.–27.02.2010.
Olafs Šāvelis. Privātais priex. Oforti, akvareļi
08.01.–06.02.2010.
Aleksejs Naumovs. Ainava. XXI gs. |
